Demokrātiski patriotiskās partijas veidotāji Saeimas deputāte Sandra Kalniete un EP deputāts Ģirts Valdis Kristovskis pēc topošā politiskā spēka manifesta publiskošanas intervijā Dienas galvenajai redaktorei Sarmītei Ēlertei un reportierei Inārai Eglei.Ir publiskots jaunās partijas Manifests, kurā ir liels akcents uz nacionālo, kopīgo, valstisko. Taču, izlasot šo dokumentu, nav skaidrs, kas tajā ir būtiski atšķirīgs no programmatiski līdzīgiem Tautas partijas, vai Tēvzemei un brīvībai/LNNK dokumentiem. Ģ.V.Kristovskis: Katrs dokuments ir mums pieņemamu vērtību izpausme. Ar Manifestu mēs iezīmējam to vērtību skalu, kas mums ir svarīga. Ja sāk salīdzināt dažādu partiju dokumentus, tad bez tekstiem ir jāpatur prātā, kas ir tie cilvēki, kas centīsies realizēt šīs programmas. Šo programmu esam rakstījuši konkrēti mēs — Sandra un es — un esam apsprieduši ar konkrētiem cilvēkiem. Mēs atšķiramies no Tautas partijas, TB/LNNK, vai Jaunā laika ar to, ka tur rakstītais ir viens, bet darītais — kaut kas cits. Mēs esam apņēmības pilni savā darbībā to pildīt.S.Kalniete: Tā būtiskā atšķirība, kas Manifestā varbūt nav tik jūtama, ko daudz vairāk akcentēsim programmā, ir tā, ka vārdam ilgspēja ierādām ļoti lielu vietu mūsu domāšanā. Mēs gribētu visas lietas, par kurām lemsim politiski, ekonomiski un sociāli, sasaistīt ar šo jēdzienu — ar to, kā šis lēmums darbosies pēc pieciem, desmit un ilgāk gadiem. Es apzinos, ka to ir daudz vieglāk pateikt, nekā izdarīt. Taču ir svarīgi, ka mēs to tomēr vismaz centīsimies darīt. Līdz šim, manuprāt, neviena politiskā partija tik lielu uzmanību tam nav pievērsusi. Otrs, ir liels uzsvars uz kopīgo. Tas ir tas globalizācijas blakus efekts, ka no vienas puses ir šī tendence visu nivelēt, bet no otras puses cilvēks kā indivīds meklē savu identifikāciju. Nacionālā valstī piederības sajūta kādai lielākai kopībai ir tā, kas ļauj globalizācijas apstākļos cilvēkam sajusties radošam un vajadzīgam, jo kā pilnīgs vienpatnis neviens vairs pastāvēt nevar.

Jūs teicāt, ka svarīgi ir cilvēki. Vai tas nozīmē, ka varētu dibināt desmit nacionāli konservatīvas partijas, lai pietiktu visiem politiķiem?

Ģ.Kristovskis: Līdzšinējo partiju programmas ir realizētas ar sliktas valsts pārvaldības paņēmieniem, kas novedis pie tā, ka Eiropas kontekstā valsts dažādās izpausmēs ir minēta atpalicēju vidū. (..) Ir jāsamierinās ar to, ka šajā nišā atrodas politiskie spēki, kas noiet, vai aizies no politiskās skatuves.

Ģirts Kristovskis ir bijis politikā 20 gadus, Sandra Kalniete arī ir bijusi ilgi…

Ģ.Kristovskis: Vērtējiet pēc darbiem. Kurā vietā, kur 20 gados esmu strādājis, nav bijis sasniegts rezultāts. Kad bija jāstājas NATO, Latvijas iestāšanās bija vienu pakāpi zemāk, nekā Igaunijai un Lietuvai, nemaz nerunājot par pārējām Austrumeiropas valstīm. Šai jomai uzticējās viena trešā daļa sabiedrības. Piecu gadu laikā, kad biju ministrs [aizsardzības], liela daļa sabiedrības mainīja attieksmi pret šo jomu. Vai jūs domājat, ka tur nebija mana darba rezultāta? Tad nu es neko nevaru piebilst. To pašu varu teikt arī par Sandru — tos darbus, kas mums ir uzticēti, esam darījuši, valsts intereses vienmēr stādot priekšplānā. Diemžēl politika tiek realizēta par labu tiem, kas atrodas tuvāk varas centram.

Ministrs atbild ne tikai par savu jomu, bet piedalās valdības kopīgo lēmumu pieņemšanā un ir līdzatbildīgs par visu valdības darbu.

Ģ.Kristovskis: Es varu atbildēt atbildēju par savas jomas jautājumiem. Ja es būtu bijis premjers, virkne jautājumu tajā laikā būtu pieņemti un realizēti savādāk. Bet ir jāpārzina nežēlīgā konkurences cīņa, kas pastāv valdības ietvaros.

S.Kalniete: Tā būtiskā atšķirība starp periodu, kad man bija iespēja īsu laiku strādāt valdībā, ir tā, ka līdz pat 2002.gada beigām, kad tika pieņemti lēmumi par mūsu uzņemšanu NATO un Eiropas Savienībā, daudzus lēmumus valdība pieņēma, apzinoties šīs augstās prioritātes. Tolaik es biju naivi iedomājusies, ka pēc 2004.gada grūtākais ir jau aiz muguras. Izrādījās, ka — nē, jo tiklīdz tu kļūsti pilntiesīga Es dalībvalsts, neviens vairs tev nepalīdz izdarīt pareizās izvēles. Tas ir precīzi tas, kas ir noticis. Mums ir ienākuši ievērojami ES līdzekļi iekšā. Un tās izvēles, ko mēs pēc tam esam izdarījuši, tomēr nav bijušas, manuprāt, tik pareizas un mērķtiecīgas no labas pārvaldības viedokļa, kā būtu gribējies. No vienas puses to varētu norakstīt uz zināmu pieredzes trūkumu, no otras puses paliek atklāts jautājums, cik tur bijis valstiskas domāšanas un arī apzinātas kļūdas. Iepriekšējais gads jau ir bijis parauggads ar drošības likuma grozījumiem, kas skāra tādu jomu kā nacionālā drošība. Tikai dažu privātpersonu interešu labad. Drīz mēs varēsim vērot, kas notiks ar SAB vadītāja nomaiņu. Tas ir jautājums, vai tie mehānismi, kas labajā pārvaldībā ir ielikti, funkcionē varai pietuvināto loka labad, vai lielāka interešu loka labā.

Kur jūsu Manifestā ir kvalitatīva, kompetenta valsts pārvalde?

S.Kalniete: Pie varas atbildīguma.

Ģ.Kristovskis: Vēl viena nianse par daudzo labējo partiju veidošanos. No dažiem aprakstiem sapratu, ka tagad ir tā — ieliksim šo spēku, ko Sandra un es taisāmies veidot, starp, teiksim, Tautas partiju, vai Tēvzemi, Jauno laiku. Es tomēr gribētu teikt, ka ir jāskatās pa vertikāli. Mēs netaisāmies kaut kur iekšā meklēt savu vietu, ja kāds mums atvēlēs kaut kādu šauru, neaizņemtu nišu. Mēs nebaidāmies no tā, ka pa vertikāli mēs paceļamies pāri. Viņiem ar to ir jārēķinās. Mēs piedāvājam, ka mūsu vērtības, izpratne noved pie labākas pārvaldības, efektīvas tās realizācijas, līdzekļu apguves, sabiedrības atvēršanas kopējam darbam. Mēs, kopumā ņemot, spētu sasniegt augstāku dzīves kvalitāti, labāku izglītību…

Šaurā nišā jūs būsiet tad, ja par jums maz balsos vēlētāji. Un ar savu Manifestu jūs jau esat sevi ielikuši zināmā nišā. Bet, jūs tātad būsiet tāda kā virspartija, kas apvienos parējās partijas?

Ģ.Kristovskis: Nē. Mēs runājam par kvalitatīvām lietām.

S.Kalniete: Es teiktu citādāk. Ja paskatāmies, kas notiek politiskajā spektrā. No tām partijām, kas uzņēmušās atbildību, vēlētāji aiziet. Taču viņi nepievienojas opozīcijas partiju Jaunā laika, vai Saskaņas centra atbalstītājiem. Viņi aiziet tajā lielajā blokā, kur ir neizlēmušie, vai tie, kas ir dziļi vīlušies. Es ļoti skatos uz to bloku, jo tas ir jautājums, vai mēs — politiķi kopumā — vispār varam atjaunot uzticību politikai kā tādai. Cilvēki, kas ieiet politikā, iegūst etiķeti pašlabuma meklētājs, nelietis. Tas atspoguļo šo milzīgo vilšanos. Mūsu partijas viens no uzdevumiem ir parādīt ar savu darbu, ka mēs to [atjaunot uzticību] godprātīgi vēlamies izdarīt, protams, ņemot vērā, ļoti sarežģīto politiskās sadzīvošanas kultūru. Manuprāt, tās partijas, kas ir pie varas, arī apzinās, ka ir uzticības krīze. Es ļoti ceru, ka arī viņi meklēs izeju no šīs krīzes. Manuprāt, ir jānotiek zināmai līdzšinējās darbības pārvērtēšanai. Bez tās iet tālāk tādā pašā stilā, tad diezvai pie varas esošajiem būs liela politiskā nākotne.

Ar gandarījumu es skatos arī uz Aigara Štokenberga centieniem ieņemt vienu nišu, kas līdz šim Latvijā nav pastāvējusi, runājot par kreisās politikas principiem. (..) Tas nav pietiekami, ka opozīcijā ir tikai viena partija — Jaunais laiks — , jo mums pastāv tendence balsot pēc nacionālā principa, un tad Saskaņas centrs atbilst citai vēlētāju grupai. Tas, ka parādās pamatprincipos līdzīgi domājošas partijas, dod vēlētājiem izvēles iespējas.

Vai jūs atbalstīsiet Aigara Štokenbergs rosināto referendumu par pensijām?

S.Kalniete: Mēs atbalstām referendumu par Satversmes grozījumiem [tie dod tiesības tautai rosināt Saeimas atlaišanu]. Pensiju jautājums ir jārisina citādāk. Tās ir jāpaaugstina, bet tas ir jādara, nesalaužot šo sistēmu. Un jāsāk pensiju paaugstināšana ar visvecākajiem, kas pensionējās 90.gados, ar invalīdiem, vientuļajiem cilvēkiem.

Ko jūs darīsiet, atbalstot referendumu par Satversmes grozījumiem, kas paredz tautas tiesības rosināt Saeimas atlaišanu?

S.Kalniete: Lielas iespējas mums izvērst kampaņu nav. Mēs esam iesākuši tikties ar cilvēkiem visā Latvijā un šajās tikšanās reizēs būs jautājums par parakstīšanos un vispār par vēlēšanu sistēmu. Mēs varam rakstīt vietējos laikrakstus, ko darīju drošības likuma atcelšanas kampaņas laikā, skaidrojot, kāpēc cilvēkiem tas jāatbalsta.

Ģ.Kristovskis: Mēs izmantosim sešus deputātus, kas mums ir Saeimā. Mēs ieteiksim priekšlikumus. Dialogā ar sabiedrību runāsim, ka vēlēšanu sistēma ir jāpilnveido un jāattīsta, lai padarītu demokrātiskāku pārvaldes sistēmu. Mums jādomā, kā izpildvaras un likumdevēja varas attiecības efektivizētu. To pagājušajā gadā parādīja drošības likumu paketes problēma.

Kas tur jāefektivizē?

Ģ.Kristovskis: Tagad ministrs vienlaikus ir deputāts, vai deputāts ministrijas parlamentārais sekretārs. Tas būtu jānodala, lai tiktu nodrošināta kontrole pār izpildvaru.

Vai jūs spersiet nākamo soli un aģitēsiet par nākamo referendumu, kura mērķis būtu šīs Saeimas atlaišana?

S.Kalniete: Es varu atbildēt par sevi, jo, kamēr mēs nepastāvam kā frakcija, šo jautājumu mēs katrs lemjam individuāli. Jā, es esmu par Saeimas atlaišanu.

Ģ.Kristovskis: Mums ir jāredz un jāizvērtē esošās valdības un politiķu pārdomas un secinājumi par to, kā koalīcija, kas ir tādā pašā sastāvā, mainās. Vai viņu attieksme pret valsti ir mainījusies. Izskatās, ka nav. Tā attieksme ir nievājoša.

Kurš izsakās nievājoši?

Ģ.Kristovskis: Kalvītis [Aigars] tā vērtējis arī mūsu centienus.

Kāds tam sakars ar valsti?

Ģ.Kristovskis: Tas parāda izpratni un attieksmi pret procesiem valstī. Mūsu rīcības pamats ir ārkārtējs solis — veidot jaunu partiju. Tas ir tāpēc, ka esošās varas partijas vēlas saimniekot, valdīt un rīkoties ar varu tā kā bija līdz šim.

Pēc lietussargu revolūcijas nepieciešamās izmaiņas tika nodefinētas ļoti konkrēti.

Ģ.Kristovskis: Kaut vai drošības likuma izmaiņas, nerēķinoties ar varas pārstāvjiem, kas ir citās institūcijās. Atbildības neuzņemšanās. Ja premjers uzņemas atbildību, rada valstī konfliktu, kas noveda pie referenduma. Ja šis premjers tagad darbojas Nacionālās drošības komisijā un teica, ka mainīs Saeimā likumus, un deputāti tagad kontrolēs drošības iestādes, bet gads ir pagājis un darīts nekas netiek.

S.Kalniete: Es gribu atskatīties uz 9.Saeimas vēlēšanām, kas deva lielas priekšrocības dažām partijām. Tie bija vēlēšanu kampaņas pārkāpumi [TP, LPP/LC]. Tie ir KNAB konstatēti. Var tādā veidā arī nonākt pie varas, bet tad, šo varu saņemot, ir jārīkojas, lai pierādītu, ka mēs šo varu varam godprātīgi pildīt. Visprecīzāk to, manuprāt, definēja Ainārs Šlesers: «Gāzi grīdā!». Izlikšanās, neredzot, ka mēs tuvojamies vienai ļoti smagai ekonomiskai situācijai, tā ir atbildība caur un cauri. Tagad valdības vadītājs Ivars Godmanis, protams, var ieguldīt pūles komunikācijā ar sabiedrību, bet no tā cukurs nekļūs ne saldāks, ne lētāks. Ja tauta prasīs Saeimu atlaist, es to noteikti atbalstīšu, jo tā ir tautai piekrītoša griba. Tā diskusija, kā mums demokratizēt vēlēšanu sistēmu, ir vajadzīga. Bez tik radikāliem soļiem kā Saeimas atlaišana ir arī citi soļi. Vēlēšanu likumu var labot tā, lai katrs deputāta kandidāts var kandidēt tikai vienā apgabalā.

Saeimā vēl nav beigusies diskusija, kādi būs vēlēšanu izdevumu griesti. Mūsu priekšlikums būtu atstāt esošajā līmenī [20 santīmi uz vienu vēlētāju], indeksējot atbilstīgi inflācijas koeficentam. Taču ir svarīgi ir tikt skaidrībā ar precīziem ierobežojumiem reklāmai. Francijā, piemēram, reklāma ir tik stingri ierobežota, ka tā nepilda savu funkciju, jo visiem ir noteikta izmēra sejas uz plakāta un tas arī viss. Tiek, kas tajā brīdī ir valdībā, tiem ir lielākas iespējas izmantot administratīvos resursus. Ļoti svarīgi ir arī tikt skaidrībā ar trešo personu reklāmām. Pašlaik ir ASV prezidenta kandidātu kampaņa un tur piedalās ļoti aktīvi trešās personas, taču tajā pašā laikā Eiropā ir daudzas valstis, kur tas ir aizliegts. Latvijai beidzot skaidri jāizvēlas, vai trešo personu aktīva aģitēšana ir pieļaujama, ja — tad uz kādiem noteikumiem. Ir svarīgi, lai pieņemtu lēmumu par valsts finansējumu politiskām partijām.

Ģ.Kristovskis: Kalvīša jautājums jau nav vienīgais. Viens no jautājumiem bija arī par politiski ieceltajām valsts uzņēmumu padomēm. Man tas ir ļoti būtiski, jo Tas bija viens no iemesliem, kāpēc es arī aizgāju no partijas. Vai esošā koalīcija ķersies šim jautājumam klāt, vai neķersies. Vai mums valstī ir brīva un godīga konkurence, lai aktivizētu ekonomisko potenciālu. Esošā vara ir izveidojusi lielākas iespējas tiem, kuriem ir pazīšanās, vai kuri atrodas tuvumā varas realizētājiem. Objektivitāte ir ierobežota. Tas destruktīvi iedarbojas uz valsts kopējo attīstību, tas nospiež mūsu sabiedrību, ko redzējām pie Saeimas un Doma laukumā.

Jā, viens no iemesliem, kāpēc TB/LNNK sašķēlās, bija jautājums, kāpēc tieši šie cilvēki sēž uzņēmuma padomēs. Taču nebija jautājums, kāpēc vispār politiķiem tur ir jāsēž. Vai tā nav cīņa par šīm uzņēmumu padomēm?

Ģ.Kristovskis: Es esmu aptuveni septiņus gadus bijis valdībā, un nevienu cilvēku nevienā padomē neesmu ne iecēlis, ne virzījis. Taču es teicu, lai atnāk un pastāsta, kas ir izdarīts, lai novērstu konkrēto uzņēmumu problēmas.

Kur, lai atnāk atskaitīties? Pie politiķiem?

Ģ.Kristovskis: Ja viņi pārstāv politisko spēku.

S.Kalniete: Ģirts teica — ja šāda sistēma pašlaik pastāv, tad tiem cilvēkiem, kas tur darbojas, ir jāsniedz pārskats par to, ko viņi tur dara.

Dainis Stalts un Juris Viņķelis, kas ir parakstījuši jūsu Manifestu, arī ir vairākās padomēs.

Ģ.Kristovskis: Viņiem vienkāršākais bija ieraut galvu plecos un turpināt uzturēties savos politiskajos spēkos, kas viņiem devuši iespēju šajās padomēs būt. Taču viņi ir rīkojušies pietiekami vīrišķīgi un izdarījuši izvēli par vērtībām un politikas attīstību, riskējot saņemt triecienu, ka viņi šajās padomēs tiks nomainīti.

Kas būs jūsu sabiedrotie, lai savas idejas īstenotu? Saeimā jums ir seši deputāti, kā viņi panāks Saeimas atbalstu savām iniciatīvām? Līdz vēlēšanām ir gandrīz trīs gadi.

S.Kalniete: Pirmais lielais uzdevums mums ir pašvaldību vēlēšanas, kurās mums ir jāpiedalās, ņemot vērā lielo pašvaldību darbinieku īpatsvaru, kurš vēl pieaugs. Tikai tad nāk jautājums par Saeimas vēlēšanām. Mēs atbalstīsim valdību valstij svarīgos jautājumos, bet tur, kur mēs uzskatīsim, ka tiek pieņemts lēmums, kas apdraud nacionālo drošību utt, mēs noteikti būsim opozīcijā. Par saviem tuvākajiem sabiedrotajiem mēs redzam Jauno laiku, jo nav jau citas opozīcijas partijas. Atsevišķos jautājumos varam strādāt kopā arī ar pārējām opozīcijas partijām, bet skaidri jānošķir, ka jautājumos par nacionālo politiku, valsts drošību, valsts līdzdalību NATO, tur mūsu ceļi šķiras ar Saskaņas centru.

Ģ.Kristovskis: Šī partija netiek veidota ar mērķi realizēt kādu programmu esošajā situācijā. Tā ir tikai šodienas taktika. Mūsu stratēģija ir vērsta uz ilgstošu darbošanos Latvijas politikā, iegūt ietekmi un uzvaru vēlēšanās. Tā ir mūsu stratēģija.

Kādas būs jūsu attiecības ar Saskaņas centru. Jūsu Manifestu ir parakstījis Saskaņas centra kandidāts Valsts prezidenta vēlēšanās Aivars Endziņš?

Ģ.Kristovskis: Aivars Endziņš nekad nav bijis Saskaņas centra biedrs. Viņš piekrita tajā vēsturiskajā situācijā, kad valstī bija problēmas ar Valsts prezidenta izvirzīšanu. Mēs viņu nevērtējam tādā saistībā. Aivars Endziņš ir atbalstījis mūsu politiku.

Jums ar Saskaņas centru varētu būt arī kopīgi sponsori no uzņēmēju grupas, ko pārstāv Olafs Berķis un Igors Skoks.

Ģ.Kristovskis: Es jau nezinu, kam te riņķī šie cilvēki ir sponsori. Par sponsorēšanu nekāda runa ar viņiem nav bijusi. Es neesmu runājis — to es godīgi saku. Mēs esam definējuši noteikumus, kas likumā noteiktā kārtībā ir saistīti ar sponsorēšanu.

S.Kalniete: Tas ir mīts, kas nemitīgi tiek tiražēts. Vismaz pagaidām nav nekāda pamata par to runāt. Mēs neesam nekādā atkarībā un kontaktā ar viņiem.

Tas ir tāpat kā pirksti un cimdi. Stāv pirksti un cimdi. Acīmredzot, šobrīd ir tā situācija, ka ir pirksti, kas meklē cimdus. Loģiski, ka jums tiek uzdots šis jautājums, vai jūs nebūsiet šie cimdi.

S.Kalniete: Ir ļoti svarīgi, lai šī politikas pirkšana, kāda pašlaik Latvijā pastāv, lai tā tiktu novērsta likumā, jo pretējā gadījumā tās izvēles, esot opozīcijā, ir ļoti sūras.

Jūs pieminējāt pašvaldību vadītājus un deputātus. Visvairāk viņi ir Tautas partijā, daudz viņu ir zemniekiem, nāk klāt Šleseram. Tas skaits, kas ir jums, nav liels.

S.Kalniete: Ja nemainīsies pašvaldību finansēšanas sistēma, tad acīmredzot, nemazināsies arī šis spiediens uz pašvaldību vadītājiem, ka viņiem ir jāiet tur, kur viņiem par to kaut kas nāks.

JL pašvaldību vadītāju rīcība lielā mērā bija saistīta tieši ar šo investīciju politiku. Tā ir viena no lietām, kāpēc JL sašķēlās. Tomēr ir vēl vairāki jautājumi, kuri līdz šim nav atbildēti. Viens no formulējumiem bija, ka šiem cilvēkiem bija apnicis būt opozīcijā.

S.Kalniete: Viena no tam lielajām problēmām, kas Jaunajā laikā bija ļoti traucējoša, bija tā, ka Jaunais laiks nebija viendabīgs un lielos politiskos jautājumos mums pastāvēja viedokļu dažādība, kuru saskaņojot, beigās tad nonāca pie galīgi nekāda lēmuma. Tas arī noveda pie rīcības mazspējas. Viss tas veids, kā ritēja sarunas par valdības veidošanu, bija pilnīgi amorfs. Es biju sarunu grupā, bet nebiju informēta, ka tiek aizsūtīta vēstule Valsts prezidentam, kurā pretēji valdes lemtajam mēs iesakām prezidentam izvēlēties citu Ministru prezidenta kandidātu. Vairs nebija pārliecības, ka nākamreiz, kad mēs atkal būsim viena svarīga lēmuma priekšā, mēs atkal nenonāksim situācijā, kad mēs nepildām paši savus lēmumus.

Solvita Āboltiņa intervijā teica, ka visi — tajā skaitā aizgājēji — bija nobalsojuši par to, ka neiet valdībā.

S.Kalniete: Tāds balsojums nemaz nebija.

Valdē nebija balsojuma?

S.Kalniete: Valdē bija balsojums sarunu procesa sākumā. Tur bija arī tas, ka Valdis Dombrovskis ir mūsu Ministru prezidenta amata kandidāts. Pēc tam jau arī vairs neviena cita valdes lēmuma, manuprāt, nebija, bet es varu arī neatcerēties. Sākotnēji es arī uzskatīju, ka valdībā nav jāiet. Viedokli mainījusi pēc domes sēdes, kad redzēju, cik daudz ir to cilvēku, kas to uzskata par kļūdu.

Jūsu Manifestu arī ir parakstījuši ļoti dažādi cilvēki. Aivars Endziņš, Guntars Krasts, kā arī Jānis Bakmanis un Gunārs Laicāns, kuru viedoklis par pašvaldību reformu var nesakrist. Kā jūs saskaņosiet šos dažādos uzskatus jaunajā partijā?

S.Kalniete: Pašvaldību reformas jautājumā Jaunajā laikā viena no lielākajām problēmām bija tā, ka tas viedoklis, ko pauda mūsu deputāti Pašvaldību komisijā un frakcija, bija pilnīgi atrauts no mūsu pašvaldību vadītāju viedokļa. (..) Mēs uzskatām, ka ir nepieciešamas otrā līmeņa pašvaldības, kurās būtu no 100 000 līdz 250 000 iedzīvotāju. Nedrīkst rajonus likvidēt, kamēr nav izveidotas otrā līmeņa pašvaldības. Tām pašvaldībām, kas iebilst pret lēmumu par apvienošanu, ir jādod iespēja saglabāt atvērtas durvis administratīvi teritoriālajā kartē.

Jautājums bija, vai jūsu partijā uzskatu dažādība nenovedīs pie tā paša, kas notika Jaunajā laikā?

S.Kalniete: Sāksim ar to — ja cilvēki ir Manifestu parakstījuši, tas vēl nenozīmē, ka viņi būs šīs partijas biedri. Mums stāv priekšā diskusijas un izvēles būtiskos jautājumos, kaut vai, kā mēs saprotam, valsts budžeta veidošanas principus. Pieļauju, ka būs cilvēki, kas šodien domā, ka pievienosies partijai, bet diskusiju rezultātā sapratīs, ka ir lietas, kas viņiem nav pieņemamas.

Ģ.Kristovskis: Ļoti daudz noteiks, kāda būs mūsu pieredzes izpausme un pacietība šajā procesā. Veidojot jaunu spēku, sanāk daudzi dažādi cilvēki. Taču mūsu viens no spēka aspektiem ir tas, ka šie cilvēki ir pieredzējuši. Viņi ir pieredzējuši arī problēmas savās iepriekšējās partijās. Daudzi no tā arī ir mācījušies. Man tā pieredze, ko esmu guvis, vadot lielus kolektīvus, un pietam ilgstoši vadot, ļauj man ticēt, ka ar šīm problēmām, ja es būšu vadītājs, varēšu tikt galā, apvienojot, konsolidējot ļoti plaša spektra domājošus cilvēkus. Saasinājumus vadītājam ir jāvar atrisināt. Tas ir viens no svarīgākajiem jautājumiem, vai līderis tiek ar to galā, vai viņš apiet šīs problēmas. Un tā, manuprāt, bija Jaunā laika un arī Tēvzemes un brīvības sairšanas problēma, ka līderi to nespēja un nevarēja apvienot apakšas. Es ticu, ka mēs ar Sandru divatā spēsim šo grūto darbu izdarīt.

Jums būs divi līderi?

Ģ.Kristovskis: Mēs šeit sēžam divi pie galda.

Vai Manifestā nav ielikta zināma spriedze, kas slēpjas pašos vērtību izpratnes pamatos? Aigars Freimanis Manifesta ideju vienā vārdā trāpīgi noformulēja; ezi, kurš ir radīts, lai aizstāvētu, nosargātu pret kaut ko. Šajā situācijā reaģēt ar valsti kā lietussargu pret globālajiem izaicinājumiem — tā nostāja ir raksturīga Tēvzemes cilvēkiem. Kā jūs panāksiet, lai Manifestā pieminētajā Latvijas tautas vienotībā iekļautos nelatvieši Latvijā, lai jūsu partijas idejas liktos simpātiskas multikulturālas, atvērtas paaudzes cilvēkiem. Tie pārsvarā ir jaunās paaudzes cilvēki, kas globālos izaicinājumus nebūt neuztver kā tādus pret, kuriem būtu jāaizsargājas. Viņi gluži pretēji saka, ka šī ir lieliska, atvērta pasaule.

Ģ.Kristovskis: Mēs runāsim arī ar šiem cilvēkiem. Valstī viens no pamatuzdevumiem ir drošība.

Mums pietiek ar NATO drošību. Valsts var būt pakalpojumu sniedzējs.

Ģ.Kristovskis: Jā, bet drošība ir viens no pakalpojumiem. Aizsargāties — tas nav nekas apkaunojošs. Ir svarīgi izprast, kāds izaicinājums pasauli sagaida pēc 20 gadiem, pēc 30 gadiem. Ja Latvija grib tālredzīgi izveidot savu stratēģiju, kā tā rīkosies, tad tai ir jāzina savas, potenciālo partneru vērtības, un, ar kādām problēmām saskarsies Rietumu civilizācija. Ja mēs to neapzināsimies, mēs nevarēsim izvēlēties savus partnerus.

Neviena no labējām partijām nedomā būtiski mainīt Latvijas ārpolitiku.

Ģ.Kristovskis: Tas ir saistīts arī ar vides izaicinājumiem un visu pārējo. Tajā dienā, kad plūdi noskalos kāpas un visvisādas lietas, tad pēc gadiem desmit, vai divdesmit cilvēki prasīs, kur tad bija tā paaudze, kurai tajā laikā bija jāpieņem pareizie lēmumi, jāinvestē pareizajās lietās. Mums ir jāapzina šie riski, lai izveidotu aizsardzības sistēmas, lai spētu šo sabiedrību padarīt rīcībspējīgu risku un apdraudējumu situācijā.

S.Kalniete: Es vienmēr ļoti uzmanīgi lasu, visu, ko saka Aigars Freimanis. Un tas tēls, ko viņš radīja, šoreiz varbūt ir saistīts ar to, ka vārds patriotisms vienai daļai cilvēku liekas aizvērts. Patriotisms ir ļoti atvērts jēdziens, un tam aizvien lielāka nozīme ir Eiropas politiskajās diskusijās nemaz nerunājot par ASV. Tēvzeme balstīja savu politiku uz saukli: «Krievi nāk!» Es teiktu: «Latvieši nāk!» Mēs esam lepni ar savu kultūru, izglītības, veselības sistēmu, ar to, ka esam atvērti citām izcilām tautām, mēs spējam efektivizēt ražošanu. Tā ir tā utopiskā aina, ko es uzbūru, kā mērķi, uz kuru vajadzētu tiekties. Arī patriotisms, manuprāt, ir pamatā tam, lai varētu izdarīt pareizās izvēles situācijās, kad tas nemaz nav tik viegli. (..) Piemēram, Lattelecom privatizācija. Tā ir viena ļoti konkrēta izvēle, kas ir jāizdara valdībai, un jāizdara tā, lai Lattelecom, nedod dievs, tūlīt, vai pēc gadiem nenonāktu kādas trešās un nedemokrātiskas valsts īpašumā. Tā ir viena no stratēģiskajām nozarēm un par to ir jādomā, lai Lattelecom iegādātos Eiropas savienības, vai NATO dalībvalsts investors, jo ES drīzumā stāsies spēka jaunās direktīvas par komunikācijām. (..) Ir vairākas izvēles, kas ir jāizdara, lai mēs varētu piepildīt to: «Tev mūžam dzīvot Latvija!»

Vai šis piemērs: «latvieši nāk» nozīmē vēl vienu etnisko partiju tradīcijā dibinātu politisko spēku? Arī Manifestā spriedze rodas no tā, cik lielā mērā piedāvāts izcelt grupas vērtības, un cik lielā mērā indivīda — neatkārtojama, izvēļu un dzīves stāstu daudzveidību kā vērtību, ko varbūt ir vērts sargāt vairāk par visu pasaulē.

S.Kalniete: Es nekad savā dzīvē šeit neesmu izjutusi ne mazāko pretrunu. No tā brīža, kad esmu piedzimusi un pavisam svešumā, es vienmēr esmu zinājusi, kur es piederu, pateicoties saviem vecākiem. Pamazām esmu ieaugusi latvietībā, tā ir apziņa, ka es piederu šai zemei un tautai. Vienlaicīgi es esmu ieaugusi arī eiropeiskumā.

Kur paliek krievi, čigāni? Kur paliek geji, minoritātes, Latvijas multikulturālās daudzveidības burvība?

S.Kalniete: Tas, ka esmu latviete un eiropiete, nekādā veidā nav pretrunā ne ar citādību, ne ar minoritātēm. Arī krievi ir krievi un eiropieši. Jautājums ir tas, cik katrs cilvēks to dziļi apzinās. Latvijā ir daudzi cilvēki, kas vārdu eiropeisks uztver kā kaut ko draudīgu un pat nepieņemamu. Tāpat čigāni apzinās sevi kā čigānus. Es gribētu cerēt, ka pilsoniskā nozīmē, kā šai valstij Latvijai piederīgie.

Vai jūsu partija strādās pie tā, lai neviens indivīds savā personiskajā, neatkārtojamā dzīves stila izvēlē nejustos apdraudēts?

S.Kalniete: Par sevi es varu teikt — es to darīšu.

Ja paskatās cilvēkus, kas ir parakstījuši jūsu Manifestu, tad te ir Kārlis Šadurskis, kura vadības laikā Izglītības ministrija pieņēma lēmumu, ka bērniem skolā jāmāca ticības mācība. Te ir cilvēki, kas būdami Tēvzemes stingrajā mugurkaulā, ir piedalījušies izslēdzošā politikā pret visiem, kas nav latvieši. Te ir cilvēki, kas tajās sadursmēs, kad cilvēkus ar kakām apmētāja, turēja muti un neiedomājās, ka viņiem kaut kas būtu jāsaka.

S.Kalniete: Domāju, ka visi šie cilvēki respektēs Latvijas Satversmi.

Ģ.Kristovskis: Vai tie indivīdi respektē arī latviešu nācijas izvēles? Piemēram, ja es savā Latvijā gribu saņemt pakalpojumu, diemžēl es to nesaņemu latviešu valodā. Vai tas cilvēks respektē mani kā šīs valsts pilsoni.

Jautājums, ir, kam pieder valsts. Tā nepieder tev tikai tāpēc, ka tu esi latvietis.

Ģ.Kristovskis: Mūsu partijai diezvai nāktu ar kādiem ksenofobiskiem, vai rasistiskiem paziņojumiem, bet mēs jebkuram citam cilvēkam teiksim, ka šai tautai, kas te dzīvo, ir atbildība par šo valsti. Tikai Latvijā mēs varam šo atbildību realizēt. Ja šeit vēl ir krievi, viņiem vēl ir sajūta par prezidentiem un politiku citās valstīs.
S.Kalniete: Es gribētu atgriezties pie multikulturālisma jēdziena. Multikuluturālisms, kas izraisīja lielu entuziasmu vēl 90.gados, šodien Eiropā vairs tādu entuziasmu neizraisa. Tās diskusijas, kas notiek Francijā, Vācijā, parāda, ka tas ir jautājums, kas nevis vieno, bet šķeļ sabiedrību. Mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Latvijas viens no lielākajiem sasniegumiem pēc neatkarības ir tas, ka mēs esam pratuši dzīvot kopā bez liekiem saasinājumiem. Sadzīvošanas kultūra, ko esam izkopuši, ir liela vērtība. Atšķirībā no tiem cilvēkiem, kurus liktenis ir šurp atvedis, vai kas paši ir šo izvēli izdarījuši, Latvija ir tā vienīgā vieta, kas ir mana Tēvu zeme, kur ir dzimuši mani vecāki. Tā ir vienīgā vieta, ar kuru esmu tūkstošs saitēm saistīta. Mēs zinām, kas notiek ar cilvēku, kas pazaudē savas saknes. Tāpēc tiem cilvēkiem, kas šeit atrodas, ir jādod iespējas, lai viņi varētu apgūt latviešu valodu, izprast šīs valsts sarežģīto vēsturi, un, lai viņi veidotos par lojāliem patriotiem. Tas būs tas, ko es partijā atbalstīšu.

Kas latviešiem jādara?

S.Kalniete: Jādod šīs iespējas. Un Latvija ir daudz izdarījusi, lai tās dotu. (..) Dokuments, kas pauž mūsu vispārīgos principus, vairākkārt uzsver fundamentālus cilvēku tiesību principus, kas ir vienādi visiem, neatkarīgi no tā, vai esmu latviete, čigāniete, vai krieviete. Vispārcilvēciskā pieeja ir pamats katras valsts pastāvēšanai, bet savpatība ir tās īpatnības, kas veidojas kaut kādā noteiktā vēsturiskā procesā, attīstoties nācijai. Tā ir ļoti liela vērtība.

Jautājums ir, ka pie vienām un tā pašām vērtībām veidojas vairāk slēgta, ksenofobiska sabiedrība, vai atvērta sabiedrība. No tā, kā politiskie līderi uzrunā šīs problēmas, daudz kas atkarīgs.

S.Kalniete: Es vienmēr esmu centusies šo līdzsvaru ievērot. Ja man tam nepietiek prasmes un zināšanas, esmu pateicīga par kritiku, bet es nemūžam nemainīšu to, kas man liekas pamatu pamats manai nacionālajai identitātei.

Sandra Kalniete šo līdzsvaru varbūt ievēro, bet, vai tā domā arī Juris Vidiņš, ar kuru jūs būsiet vienā partijā?

S.Kalniete: Vai viņš būs partijā, tas vēl nav zināms. Ģirts ir ļoti patriotisks, es esmu ļoti kosmopolītiski raksturota, bet es neredzu pretrunu. Tie cilvēki, kas ir parakstījuši Manifestu, ir apliecinājuši, ka viņiem tas ir pieņemams. Juris Vidiņš ir bijis arī grupa Helsinki 86, kas zināmā posmā bija drosmīga un ļoti vajadzīga.

Ģ.Kristovskis: Es esmu Gruzijā vienu gadu nodzīvojis un Krievijā vienu gadu dzīvē nodzīvojis, ja saskaita kopā. Man nav bijis problēmu. Globālās drošības kontekstā tā nav lielākā problēma. Atvērtās sabiedrības ir smagu problēmu priekšā. (..) Mūsu mērķis nav ieņemt kaut kādas galēji radikālas pozīcijas.

Mēs atgriežamies pie jautājuma, vai jūs nebeigsiet tāpat kā Jaunais laiks, kur arī visi priecīgi parakstījās un vēl baznīcā zvērēt gāja?

S.Kalniete: Es ticu, ka mēs nebeigsim tā, jo šī partija neveidojas kā viena vadoņa partija. Tad, kad veidojas vadoņu partijas, viņam līdzi iet cilvēki, kas uz daudziem jautājumiem paši sev vēl nav atbildējuši. Es domāju, ka te cilvēki daudzus jautājumus sev ir formulējuši. Arī man ir bijis jāuzdod sev jautājums, vai es varu ar šiem cilvēkiem strādāt kopā. Tāpat Inese ir uzdevusi sev jautājumu, vai viņa varēs ar Sandru Kalnieti strādāt kopā. Ar šo parakstu viņa uz to ir atbildējusi, jo viņa ļoti skaidri zina, ka es būšu šajā partijā. Tā ir zīme, ka cilvēkiem kaut kādu augstāku motīvu vārdā ir griba pieklusināt kādas savas personīgās lietas. JL sāka veidoties kā personības politikā.

Ģ.Kristovskis: Svarīgi pasvītrot, ka 20 gados politikā mēs esam iemācījušies vienu ļoti svarīgu īpašību — būt pacietīgiem, gataviem uzņemt sitienu un iznest to, bet beigās savilkt kopā cilvēkus un nepazaudēt viņus. Viena trešā daļa Manifesta parakstītāji nav bijuši politikā.

S.Kalniete: Mēs vēlamies piesaistīt jaunus cilvēkus, bet manas vienīgās bažas ir, vai viņiem pietiks pacietības, piedzīvojot neveiksmi, jo viņiem nav tā pieredze.

Vai jums nav bailes, ka kāds no Manifesta parakstītājiem izrādīsies Lemberga stipendiāts?

S.Kalniete: Mums nav nekāda pamata pašlaik tā domāt. Viena daļa cilvēku gados ir tik jauni, ka viņi vienkārši nevar būt. No tiem politiķiem, kas ir pieredzējuši, katram pašam būtu jāapzinās, kāda ir viņu konkrētā atbildības pakāpe, liekot šo parakstu. Atbildība mūsu valstī tomēr ir individuāla lieta.

Kas būs jūsu sabiedrotie? Paredzams, ka labējā spektrā notiks partiju konsolidācija un uz nākamajām vēlēšanām varētu būt vairs tikai divas, trīs labējās partijas. Kāda būs jūsu vieta konsolidācijas procesā, un, ar ko kopā strādāsiet pēc vēlēšanām?

S.Kalniete: Vispirms mums ir jāizveidojas.

Ģ.Kristovskis: (..) Kritērijs sadarbībai no šodienas pozīcijām kaut kādā vēsturiskā situācijā, kad tas ir nepieciešams, pēc būtības ir šo partiju pārveidošanās. Šīm partijām ir jāpārveidojas. Tas ir viņu uzdevums. Jautājums ir, vai viņas to spēs. Tas ir jautājums, vai šīs partijas spēs noturēties Latvijas politikā ar tagadējo ietekmi. Salīdzinot ar mums, šīm partijām, visticamāk, būs ievērojami daudz līdzekļu. Taču domāju, ka ar to var nepietikt. Es tomēr ticu, ka mēs spēsim pārliecināt pietiekami daudz vēlētājus un cīnīties par uzvaru nākamajās vēlēšanās.

Tām partijām ir organizatoriski spēcīgas struktūras reģionos.

Ģ.Kristovskis: Kad mēs pateicām, ka tā būs novados sakņota partija, mēs to apzinājāmies.

Vai pieļaujat iespēju, ka tiekat uzaicināti Ivara Godmaņa valdībā?

S.Kalniete: Koalīcijā pastāv līgums, kurā katra iesaistītā grupa uzņemas saistības, ko mēs varam tikai individuāli uzņemties.

Ģ.Kristovskis: (..) Nav skaidrs, kāpēc, lai mums piedāvātu, bet tad arī apspriestu tos spēles noteikumus, uz kuriem mums piedāvātu. Mūsu veidošanās pamats ir zināma neapmierinātība ar esošo politisko izpildījumu Latvijā, realizējot varu. Tas mūsu attiecības ar esošo valdību varētu padarīt spriegākas.

Jūsu domubiedri Gunārs Laicāns un Anna Seile ir pateikuši, ka atbalsta Ivara Godmaņa valdību.

Ģ.Kristovskis: Divi deputāti ļoti atbildīgi pauda savu viedokli, ka viņi nav par anarhiju valstī. Ja viņi iziet no kāda politiskā spēka, tas nebūt nenozīmē, ka nākamajā dienā viņu uzdevums ir pateikt, ka mēs negribam redzēt savu valsti attīstībā. Viņi pauda valstisku nostāju, ka viņu mērķis nav nostāties pret valdību.

Veidojas viens paradokss. Viens no JL šķelšanās iemesliem bija ilgstoša atrašanās opozīcijā, bet tagad rodas sajuta, ka Jaunais laiks drīz ieies valdībā. Vai tas neradīs nožēlu tiem cilvēkiem, kas parakstīja jūsu Manifestu?

S.Kalniete: Man šķiet dīvaini, ka man būtu jākomentē citas partijas rīcība. Taču, ja Jaunais laiks tādu izvēli izdara, tas ir viņu apzināts lēmums, par kuru viņi uzņemas atbildību. Un tā būs redzama tajā brīdī, kad vēlētāji to paudīs vēlēšanās.

Vai jūs kandidēsiet Eiropas Parlamenta vēlēšanās?

S.Kalniete: Kad es izstājos no Jaunā laika, es arī sapratu, ka es pieņemu lēmumu nekandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Nevar veidot partiju un kandidēt EP vēlēšanās.

Vai Ģirts Kristovskis arī nekandidēs?

Ģ.Kristovskis: Tas, ka Sandra ir atteikusies no domas būt par Eiropas parlamenta deputāti, tas ir īpašs gadījums un arī liels zaudējums, zinot Sandras darba spējas un arī intereses. Tāda tipa cilvēks kā Sandra būtu ļoti noderīga Eiropas Parlamentā. Es esmu EP deputāts. Esmu noteikti nolēmis piedalīties nākamās Saeimas vēlēšanās un ievēlēšanas gadījumā, ja es būtu EP deputāts, nolikt EP deputāta mandātu. Šodien pateikt — jā, vai nē — būtu sarežģīti un arī muļķīgi. Es nevaru pateikt, kāda būs vajadzība pēc gada, kad mēs lemsim par sarakstu. To gan es varu pateikt, ka 10.Saeimas vēlēšanās es piedalīšos un ievēlēšanas gadījumā strādāšu Latvijā.

***

Sandra Kalniete

- Dzimusi 1952.gadā Sibīrijā

- Beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju, mākslas zinātniece

- Viena no Latvijas Tautas frontes līderēm

- Latvijas vēstniece ANO Eiropas mītnē Ženēvā, Latvijas vēstniece Francijā

- 2002.gadā ārlietu ministre

- Bijusi Eiropas Komisijas lauksaimniecības un zivsaimniecības komisāra ēna.

- Pirms 9.Saeimas vēlēšanām 2006.gada sākumā iestājās Jaunajā laikā un ievēlēta no JL 9.Saeimā. 3Šāgada sākumā izstājās no JL.

Ģirts Valdis Kristovskis

- Dzimis 1962.gadā Ventspilī

- Beidzis RPI Arhitektūras un celtniecības fakultāti, kā arī Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti

- Viens no LTF līderiem Ventspilī

- Bijis Augstākās Padomes, 5., 6., 7., 8.Saeimas deputāts. Bijis iekšlietu ministrs, kā arī vairākās valdībās - aizsardzības ministrs, tagad ir Eiropas Parlamenta deputāts.

- Politisko darbību sācis Latvijas ceļā, pēc tam pārgājis uz TB/LNNK, no kuras izstājās šāgada sākumā