19. maijā, plkst. 19:00

Viktora Freiberga lekcija un filma "The Harder They Come"

The Harder They Come, 1972., 120 min

Perija Henzela 1972. gadā uzņemtā filma ir pirmā neatkarīgā Jamaikā producētā lente. To iespējams raksturot ar trim elementiem. Pirmkārt, filma savā ziņā turpina 30.-40. gadu amerikāņu gangsterfilmu tradīcijas. Otrkārt, tās vizuālo stilu raksturo zināms dokumentālims (tradīcija, kas šai pašā laikā eksistēja arī literatūrā), proti, izdomāts stāsts tiek atainots līdzīgi reportāžai. Treškārt, filma pazīstama ar regeja ar regeja mūziku, kas tai piešķir īpašu ritmu un hipnotismu.

Ciklā Kino par kino

Ar Andžeju Vaidu un Zbigņevu Cibuļski iepazīstinās kino zinātnieks Agris Redovičs.

Viss pārdošanai (Wszystko na sprzedaz) (1968), 94 min

Vakara centrā Andžeja Vaidas (1926) filma Viss pārdošanai (1968). Viena no dramatiskākajām kino un dzīves saplūsmes liecībām pasaules kino vēsturē. Darbs veltīts izcilā poļu aktiera, traģiski bojā gājušā Zbigņeva Cibuļska (1927.- 1967.) piemiņai. Abu kopdarbs Pelni un dimants (1958) aktieri padarīja par zvaigzni, bet Vaidu - par pasaulē pazīstamu režisoru.
Viss pārdošanai ir nemitīga un nepārprotama Cibuļska klātbūtne, lai gan viņš mira, kad filmu tikai vēl gatavojās uzņemt. Uz ekrāna viņš neparādās, taču filmas dalībniekos vēl ir atmiņas, nemiera un kaisles pilnas. Cilvēku reālās attiecības tik neatšķetināmi savijušās ar filmas personāžu likteņiem, ka, to apzinoties, sāk kņudēt sirdī.
Andžejs Vaida skaudri, bet tomēr iejūtīgi, jo arī viņš pats taču ir šī mulsinoši sarežģītā, īstenībā - vienkāršā stāsta dalībnieks, parāda brīves un nebrīves sadursmes publiskās dzīves peripetijās. Izejot uz skatuves, nonākot uz ekrāna, cilvēks nokļūst pūļa vientulības varā. Var baudīt slavas vīraka aromu, var reibt tajā, taču atskurbes mirkļos publiskā telpa kļūst smacējošs sprosts. Aktieris ir neaizsargāts, viņa jūtīgā dvēsele ir ievainojama, bet viņa ciešanas kļūst par preci. Viņa tuvinieki ir gūstekņi. Eksistences emocionālais spriegums filmas laikā mūs nepamet ne mirkli.
Viss pārdošanai ir viens no Andžeja Vaidas meistardarbiem. Tajā ietvertais vēstījums ir ārpus laika, ārpus sabiedriskās konkrētības. Tas stāsta par mākslu, māksliniekiem visos laikos. Savulaik filmu novērtēja arī ASV kino akadēmiķi, piešķirot tai Oskaru kā labākajai ārzemju filmai.

Fitzcarraldo (1982) 158 min

Hercoga daiļrade cieši saistīta ar tik spilgtu personību vācu mākslā kā aktieri – tīrradni Klausu Kinski. Laikā no 1972. līdz 1987. gadam abu sadarbībā tapušas piecas filmas. Šīs attiecības, ko vāciski apzīmē ar vārdu „Hassliebe”, Hercogs vēlāk savdabīgi rezumēja dokumentālā filmā „Mans mīļākais ienaidnieks”. Kinskis – kā svece, kas deg no abiem galiem, savā grāmatā „Man vajadzīga mīlestība”, raksta: „… Nedrīkst ļaut brūcēm sadzīt, tās jāuzplēš vienmēr no jauna, lai varētu no savas iekšienes izveidot brīnišķīgu instrumentu, kas spējīgs uz visu. Tas prasa savu cenu. Kļūstu tik jūtīgs, ka normālos apstākļos vairs nespēju dzīvot.”

Tikpat apsēsts kā viņa Aguirre ar zelta drudzi filmā „Aguirre, Dieva dusmas” (1972.) ir Kinska atveidotais Fickaraldo tāda paša nosaukuma filmā – ar ideju uzvest Amazones džungļos operu. Dramatiski, aizraujoši un arī traģiski notikumi gan filmā, gan tās uzņemšanas laikā (kā parasti Hercoga kinoekspedīcijās) valdzina gan ar Vecās un Jaunās pasaules kontrapunktu, gan ar neskartās dabas monumentālo skaistumu (izcils arī operators Tomass Mauhs), uz kura fona vēl vairāk izceļas mūzikas varenais spēks. Hercogs pats visu savu mūžu uzdevis sev jautājumu – kas filmā veido faktoloģisko pusi, kas – patiesību, rezultātu nosaucot par ekstātisko patiesību. Un tās vārdā viņš nebaidās inscenēt „dokumentālo materiālu”, tādejādi Hercoga filmas ir „pārģērbts dokumentālisms”. „Fickaraldo” ir viens no spilgtākajiem piemēriem tādēļ, ka tas nav tikai fiktīvs stāsts, bet arī iedzimto smagā darba dokumentācija – „Baltā Dieva”, kā viņi sauc lielo kuģi, vilkšana džungļos pāri kalnam. Vēl viens Vernera Hercoga patētisks žests par civilizācijas lielo iekarojumu „lietderību”…

]]> http://horizonts.wordpress.com/?p=443 Mon, 07 Apr 2008 05:05:54 +0000 horizonts http://horizonts.wordpress.com/?p=443 7. aprīlī plkst. 19.00 JRT kinoklubs
aicina uz kinozinātnieces Anitas Uzulnieces lekciju
par vienu no Vācu jaunā kino spilgtākajiem pārstāvjiem VERNERU HERCOGU.
plkst. 20.00 – filma Katrs par sevi, un Dievs pret visiem(1974).

Katrs par sevi, un Dievs pret visiem

( Jeder fuer sich, und Gott gegen alle), 1974.g., 110 min.

Kā gandrīz visas Vernera Hercoga filmas, arī šī stāsta par to, kā cilvēce reaģē, ja tās vidū parādās kāds no visiem atšķirīgs indivīds. Šo kinodarbu padara īpašu arī tas, kas tā galveno varoni, atradeni Kasparu Hauzeru, atveido cilvēks ar līdzīgu likteni, tā sauktais Melnais Bruno vai Bruno S. (par viņu veidota arī dokumentāla filma). Indivīds, kuru nav skārusi civilizācija ar visiem tās viltīgajiem izgudrojumiem un “ieguvumiem”, nonāk bīdermeijeriskās audzināšanas valgos. Tā kā Kaspara loģika un ētika atšķiras no vispārpieņemtās, viņam neizdodas iekļauties sabiedrībā. Kad civilizācija “tikusi ar atradeni galā”, tāpat kā filmas sākumā, atskan brīniškiga mūzika: ārija no Mocarta Burvju flautas: Vai šīs jūtas varētu būt mīlestība? Jā, jā, tā ir mīlestība.
Pēc klejojumiem pa pasauli, kur tapušas tādas filmas kā Dzīvības zīmes un Agirre, Dieva dusmas, Verners Hercogs ar šo ciešanu stāstu par Kasparu Hauzeru arī atgriežas savā dzimtenā, savā kultūrā, atzīstoties mīlestībā tās dabas skaistumam. Tieši dabas un vides klātbūtnes radīšanas ziņā Hercogs turpina Dovženko un Forda tradīcijas.
Katrs par sevi, un Dievs pret visiem pieskaitāma pie tā sauktajām atslēgas filmām režisora daiļradē. 1975. gadā tā Kannu kinofestivālā saņēma žūrijas speciālo, FIPRESCI un Ekumēniskās žūrijas balvas. Ingmārs Bergmans to pieskaitīja pie savu mīļāko filmu desmitnieka.
Pēc filmas pabeigšanas Hercogs devās ceļā – kājām no Minhenes un Parīzi, lai apciemotu slimo kinozinātnieci, vācu kino “māti”, Lotti Eisneri. Līdzīgu ceļojumu vēlāk veica latviešu muzikoloģe Aija Živitere – toreiz pie Vernera Hercoga. Atcerēsimies, ka Hercogs Kuldīgā uzņēma savu filmu Neuzvaramais.

Zeme dreb (La Terra trema) 1948., 154'

Jaunā Rīgas teātra kino klubā Horizonts Ar Lukīno Viskonti filmu Zeme dreb (1948) noslēdzas ieskats neoreālisma vēsturē. 3 vakaros iepazīstinājām ar Roberto Roselini un Vitorio de Sikas izcilajiem darbiem - spožām itāļu kino lappusēm. Kino vēsture ļāva iztirzāt arī dažādas reālisma pastāvēšanas formas ar nezūdošu nozīmi.

Viskonti filma kulminatīvi noslēdz spilgtu itāļu kultūras uzplaiksnījumu pēc otrā pasaules kara. Tas ir stāsts par Sicīlijas zvejnieku ģimeni. Nepiedalās profesionāli aktieri. Autentiska vide. Taču Viskonti dzīves atspoguļojumā iet citu ceļu kā viņa kolēģi. Režisors pilnīgi atsakās no melodramatiskām spekulācijām, ar maksimālu precizitāti parādot dzīves norises to skarbajā nesteidzībā. Filmā nav sentimenta, taču ir kaislība, kas liek drebēt zemei. Darba pamatā verisma klasiķa Džovanni Vergas romāns, kurš piemērots filmas tapšanas laika sociālajai ideoloģijai.

Tāpat kā Roselini un Vitorio de Sikas darbus, arī Viskonti Zeme dreb tā laika skatītāji nepieņem. Viņus var saprast, jo Viskonti izaicinoši nerēķinājās ar publikas interesēm, visu māksliniecisko enerģiju veltot novatorisku estētisku problēmu atrisināšanai. Laiks pierādīja, ka viņam bijusi taisnība. Piecpadsmit gadus vēlāk pasaules kino speciālisti šo darbu iekļauj desmit visu laiku labāko filmu skaitā.

Tiem, kas no kino gaida nomierinošu, orgasmatisku izklaidi, Zeme dreb skatīties nevajag. To jāskatās tiem, kuri grib un var iedziļināties kino un dzīves noslēpumainajā mijiedarbībā, ļaujoties mākslinieka vēstījuma maģijai un spēkam.

 

Tiksimies 31. martā ar kinozinātnieku Agri Redoviču un noslēdzošo lekciju par neoreālismu.

No 28. marta līdz 5. aprīlim visi laipni gaidīti kinoforumā
...un Vārds tapa filma.
Vairāk informācijas kino Rīga mājas lapā:

http://www.cinema-riga.lv/

Par Annu Manjani, Roberto Rosellini un neoreālisma skaudrumu lekciju lasīs kino zinātnieks Agris Redovičs.

"Roma - atklāta pilsēta", melnbalta, 1945., 100'

Turpinām iepazīšanos ar vienu no XX gadsimta būtiskākajiem kino mākslas virzieniem – neoreālismu, kas nekad nav sevi īpaši manifestējis, taču ļoti spēcīgi ietekmējis sava laika kino attīstību, iezīmējot jaunu, dzīves skaudrumā sakņotu izteiksmību.
Roberto Rosellini filma Roma – atklāta pilsēta (1945) ir viens no galvenajiem neoreālisma darbiem. Romā, kurā vēl nav sadzijušas kara brūces, Rosellini izspēlē nesen notikušu Pretošanās kustības drāmu. Sāpīgu un satricinošu. Filma uzņemta reālajās notikumu vietās. Tā laika romiešiem režisora atskatīšanās visu pārdzīvotajās dramatiskajās kolīzijās lika sarauties sāpēs. Tās bija rūgtas atmiņas. Emocionālais autentiskums saviļņo arī šodien.
Rosellini filmā Roma – atklāta pilsēta atklāj apbrīnojamu aktrisi - Annu Manjani (1908. - 1973.), kurai piemītošā traģisma izjūta piestrāvo lomu ar vulkānisku kaislību. Viņa nebija gluži iesācēja teātrī un kino, taču Rosellini atvēra viņas dvēseles dzīles. Viena no traģiskākajām ainām kino vēsturē ir Manjani varones Pinas bezjēdzīgā nāve. Kādu laiku arī Rosellini nonāca aktrises suģestijas varā – neprātīgi iemīlējās. Sekoja Annas Manjani triumfa gadi uz teātru skatuvēm un filmās. Viņas jutekliskā vitalitāte kļuva par itāļu sievietes etalonu. Latvijas TV vairākkārt rādījusi Lukino Viskonti filmu Visskaistākā (1951), Mātes lomā mulsinoši patiesa tajā ir Manjani. 7. martā izcilās aktrises cienītāji atzīmēja viņas 100 gadu jubileju.

Šuša (Sciuscià) 1946., 90'

Šoreiz iepazīstināsim ar itāļu neoreālisma klasiķa, izcilā režisora un aktiera Vitorio de Sikas meistardarbu "Šuša" (1946). (Nesen jūsu uzmanībai tikai piedāvāts šī režisora skumjais šedevrs "Umberto D.", kas uzņemts 5 gadus vēlāk)
Tieši ar "Šušu" Vitorio de Sika pieslējās neoreālisma strāvai, itāļu kino mākslā strauji izvirzoties par vienu no spilgtākajiem tās pārstāvjiem.
Šuša – tā amerikāņu karavīri sauca puišeļus - zābaku tīrītājus Itālijas pilsētās (no angļu "shoe shine"). Filmējot neprofesionālus aktierus reālos interjeros un Romas ielās, režisors panācis ļoti skaudru laika izjūtu, kas dramatiski tiek lauzta divu zēnu dvēselēs. Draudzība, nodevība, noziegums, nepilngadīgo kolonijas skarbā ikdiena, traģiskā filmas izskaņa – tas viss līdz sāpēm smeldzīgi liek sažņaugties ikvienai sirdij, kas nav egocentriskas vienaldzības saēsta.
Ar šo filmu sākas Vitorio de Sikas un neoreālisma idejiskā iedvesmotāja - scenārista Čezāres Dzavatini - neparasti auglīgā, ilggadīgā sadarbība.
Nepievilcīga un brīžiem pat biedējoša ir pēckara Romas dzīve filmā "Šuša". Cenzūra pat apsvēra iespēju šo filmu nerādīt. Taču pēc lielās atsaucības ārzemju skatītājos arī Itālijā tā tiek atzīta par gada labāko filmu. ASV Kino akadēmija tai piešķir Oskaru kā labākajai ārzemju filmai.

Bunjuela filmas raksturo ne tikai klaji vizuāls sirreālisms (Andalūzijas Suns), viens no sirreālisma izpausmes veidiem viņa darbos ir sadzīviski ticamu, bet nesavienojamu situāciju apvienošana vienā vēstījumā, ar nolūku radīt eksistences absurditātes iespaidu (piemēram, filmā Buržuāzijas diskrētais šarms tās varoņi ierodas kādā restorānā, lai paēstu vakariņas, bet tai pašā laikā blakus telpā notiek nupat mirušā restorāna īpašnieka apstāvēšana). Bunjuels apzināti noārda robežas starp iedomāto un reālo, apziņas iekšējo pasauli un fizisko realitāti ap indivīdu, sapni un realitāti utt.
Filmu dialogā sazīmējami absurda drāmas elementi, tiek dekonstruētas jebkādas mimētisma iezīmes, proti, filma nav apkārtējās pasaules dublikāts, tā vietā vizuālie tēli apzīmē un raksturo netaustāmas lietas, un Bunjuela filmas var uztvert kā iekāres, alku, apsēstības utt. materializāciju, tā ir pieeja, ko iespējams salīdzināt ar sirreālisma tradīciju dzejā (piemēram, Dilans Tomass).

Ar Umberto D. neoreālisma kontekstā iepazīstina kino zinātnieks Agris Redovičs.

Horizonts turpina iedziļināties realitātes izpausmēs kino mākslā, kas, tāpat kā dzīve, var būt neaptverami daudzveidīgas.

Umberto D. (1952),  91 min.

Svētki aizvadīti, laiks pievērsties dzīves pretrunīguma izjūtai, kas reizēm apņem ar tik neizbrienamu skumju jūru, ka var tikai pabrīnīties, kā no tās izdodas izkļūt. Vecs, vientuļš vīrs atsakās no domas par pašnāvību, jo viņam nav, kam atstāt savu vienīgo tuvinieku - suni. Filmā it kā nekas nenotiek, taču tajā ir absolūta godbijība pret dzīves mirkļu plūsmu, kurā lielais un mazais - viss ir viens. Filmu uzņēmuši itāļu kinoklasiķi, neoreālisma pamatlicēji - scenārists Čezāre Dzavatīni, režisors Vitorio de Sika.

Pēc uzņemšanas sabiedrība filmu nepieņēma, jo tajā izpalika visi tie kairinātāji, ko publika gaida no kino. Laiks parādījis, ka Umberto D. ir viena no spožākajām pasaules kino pērlēm un gadi to slīpē arvien spožāku.

Skumjas dziedē, to neaizmirstiet!

Pēc skandalozā Breta Īstona Elisa romāna “Amerikāņu psihs”, kas drīz kļuva par tādu kā kulta darbu un tagad iznācis arī latviešu valodā, tāda paša nosaukumu filmu uzņēmusi režisore Mērija Hārona. Viņa studējusi angļu valodu un literatūru Oksfordā, rakstījusi mūzikas kritikas The Gardien, teātra - The Observer, vēlāk režisējusi TV īsfilmas par rakstniekiem, aktierkino debitējusi ar filmu Es šāvu uz Endiju Vorholu. Hāronai izdevies šo neuzfilmējamo romānu , šo nepārspējamo ļaunuma banalitātes rokasgrāmatu piepildīt ar dzīvību, lai cik paradoksāli tas arī neskanētu. Tieši sievietes skatiens uz astoņdesmito gadu Volstrīta jauno biznesa paaudzi spēj Elisa auksto un šausminošo diagnozi padarīt ironisku un pat…humora pilnu. Spožais jaunā angļu aktiera Kristiana Beila izpildījums galvenā varoņa, veiksmīga brokera, lomā balansē starp vīrieša infantīlo narcisismu, brutalitati un arī – vientulību. Normens Beitmens – tā sauc šo puisi ar “optimālo ķermeni, minimālo garu un nulles dvēseli” nav nemaz tik reta parādība…
Ķēde, kuru varētu veidot tādas filmas kā Mehāniskais apelsīns, Magnolija, Cīņu klubs, turpinās - arī Latvijā – varbūt kādā Vogelfrei caurviju varoņa Teodora dzīves fāzē, arī spilgti, gan bez pirmavota romāna skaudruma, Francijā – tikko pie mums uz ekrāniem iznākušajā filmā 99 franki.

Lūk, kādu manifestu savulaik iztrādāja Vitālijs Manskis:
Reālā kino sfēra
Līdzko dokumentālais kino kļuva par mākslu, tas pārstāja būt dokumentāls.
Reālu notikumu, cilvēku, priekšmetu klātbūtni uz ekrāna izmantoja patstāvīgu artefaktu radīšanai, kuru nozīme bieži vien bija pretēja pārceltajam uz ekrāna faktam vai notikumam.
Tā notika pirms nebija radies “Reālais kino”, jauns virziens kinematogrāfā, kas turpina Dzigas Vertova “Kinopravdu” (“Kino patiesību”) un “Cinéma vérité”
Balstoties tikai un vienīgi uz realitāti, “Reālais kino” saglabā autora tiesības uz subjektivitāti un apliecina mākslas pamatpostulātu – mākslas tēla radīšanu.
“Reālais kino” nenoliedz priekšgājēju darbus un nav arī kinematogrāfa evolucionārās attīstības galapunkts. Piramīdas virsotnē – pati realitāte, kura diez vai jebkad ietilps kadra ierobežotajos rāmjos. Drīzāk tieši otrādi, realitāte ietvers sevī kinematogrāfu, pārvēršot to par vienu no savām substancēm (vai “materiālajām izpausmēm”). Kā tas šodien izskatīsies, pateikt nevar neviens.
Bet pagaidām “Reālais kino”.

Programmā:
Vitālija Manska filma "Privātās hronikas. Monologs" (1999)

Unikāls kino veidojums, kurā izmantoti vairāk kā simts tūkstoši kinoamatieru filmējumu. No tiem autors radījis neparasti spirgtu, asprātīgu stāstu par kāda cilvēka dzīvi no 1961. līdz 1986. gadam, kad liktenis viņam lēmis iet bojā kuģa katastrofā. Sociālistiskā īstenība filmā izgaismota vitāli un intīmi. Tas ir ļoti personisks, fizioloģisks skatījums uz neseno pagātni. Bez smīkņāšanas un ņirgāšanās, bet pilnā pretrunu spektrā, prieka un sāpju skurbuma kokteilī. Pārdzīvotais laiks uzzied kā smaržīgs, bet ērkšķains zieds. Jaunie ļaudis varēs taustāmi sajust savu tēvu jaunības laika kaislības un naivumu, sekojot literāri augstvērtīgajam, izdomā bagātajam stāstam.
Vitālijs Manskis ar šo darbu izvirzījās starp vadošajiem Krievijas dokumentālistiem, lai gan filma pēc tās parādīšanās izsauca asu polemiku presē. Vieni to cildināja kā jaunu īstenības atklāsmi, citi zākāja kā pagātnes nomelnotāju. Vienaldzīgo nebija.
Vitālijs Manskis šobrīd ir viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem Krievijas dokumentālajā kino, jo pārrauga šo jomu Krievijas TV kanālā (RTR). Tas viņam netraucē regulāri savā studijā Vertov&Co uzņemt pamatīgus dokumentālos gabalus. Daļa no tiem rādīti Rīgā Starptautiskajos dokumentālā kino simpozijos.
Pirms diviem gadiem Manskis nāca klajā ar Reālā kino manifestu, kas tāpat kā Dogma absolutizēja patiesīgumu kā dokumentalitātes kritēriju. Tāpat kā Dogma arī šis manifests konsekventi nav realizējams. Taču par īstenību un fikciju domāt liek.
Horizontā šo tematu aizsākām pērnā gada decembrī. Tagad turpināsim iedziļināties realitātes un izdomas attiecībās. Krievu dokumentālā kino labākie darbi dod tam bagātu vielu.

Šoka elements un skatītāja izaicinājums kā jaunā Krievijas dokumentālā kino pazīme. Vakaru vada A.Redovičs.

"Sievietes no augšas" (Ženščini sverhu)

rež. Alena Polunina, 2007, 46 min.

"Māte" (Matj)

rež. Kostamarovs/Kattins, 2007, 79 min.

Abas filmas veidotas studijā Kino.doc, kurai bija veltīts paplašināts Horizonta pasākums pagājušogad Andrejsalā. Filmas vieno mūsdienu skatījums uz Krieviju caur matriarhāta prizmu dažādos griezumos. „Sievietes no augšas” ir filma-eseja, kas, balstoties uz kādas vīriešu striptīza grupas menedžeres stāstu, pasniedz mūsdienu Maskavu kā feminisma citadeli. „Māte” – filma par daudzbērnu māti, kas audzina savu ģimeni sociāli pagrimušas vides apstākļos. Pēc izrādīšanas festivālā „Konošok” filma radīja asas diskusijas, kurās dominēja tēma – ko nozīmē atspoguļot Krievijas sociālo vidi tādu, kāda tā ir, autoriem pārmetot distancētu attieksmi un neiejaukšanos notiekošajā. Izaicinājums, ko piedāvā šāda veida kino, kļūst par vienu no kritērijiem dokumentālā kino vērtēšanas skalā. Abas filmas koķetē ar dzimuma lomu mūsdienu sabiedrībā.

Filmas nav ierindojamas starp Krievijas „pareizās” kultūras piemēriem; to pamato atteikšanās šos darbus izrādīt plašai publikai Krievijas TV kanālos, kuri pretendē uz kultūrvides atspoguļojumu.

[audio http://www.psc.lv/punkts/audio/punkts12.mp3]

- Āķa albuma prezentācija - 14. decembrī „Sun Set Bar’ā”(links);

- Dj Ollie Teeba no The Herbaliser - 11.decembrī „Pulkvedī” (links);

- Edavārdi - albums „Ej ellē” jau decembrī;

- Drīzumā jauna relīze no 115 puses;

- Drīz jauna mājaslapa - Ritma Runas Bizness - riru.biz;

- Edavārdu albuma prezentācija - 30.decembrī „PULSē”;

- Jauna dziesma no Lāzeriem: „Stikli”.

Lejuplādēt / Komentēt / RSS

Punkts #11 / Intervija ar Edavārdiem

[audio http://www.psc.lv/punkts/audio/punkts11.mp3]

- intervija ar hip-hop izpildītāju Edavārdiem.

Lejuplādēt / Komentēt / RSS

10. decembrī plkst. 19.00 JRT Mazajā zālē uz turpinājumu "Krievu jaunais kino"
"XXI gadsimta skarbā poēzija"
Borisa Hļebņikova filma

Balva “Par labāko režiju” kinofestivālā “Kinotaurs”-2006;
Andreja Tarkovska fonda balva kinofestivālā “Logs uz Eiropu”-2006;
Filma piedalījusies programmā “Horizonti”63. Venēcijas kinofestivālā.

Ražotājs: Krievija
Žanrs: komēdija
Režisors: Boriss Hļebņikovs
Scenārijs: Boriss Hļebņikovs, Aleksandrs Rodionovs
Lomās: Aleksandrs Jacenko, Darja Jekamāsova, Jevgēņijs Sitijs, Pjotrs Zaičenko, Boriss Petrovs, Tahirs Rahimovs, Ņina Senjonova, Aleksejs Ošurkovs
Ilgums: 105 min.
Izlaiduma gads: 2006

20 gadus vecais Ļoņa – parastas provinces pilsētas iedzīvotājs – tādu Krievijā ir daudz: pilsēta, kurā ir tikai viens bērnudārzs, viena skola un viena rūpnīca. Tāpēc, kad cilvēks aug, viņam nevajag izvēlēties nedz bērnudārzu, nedz skolu, nedz rūpnīcu: viss jau ir noteikts viņa vietā. Ļoņa ir vienkāršs puisis tāpat ka viņa vienaudži, viņš iet uz klubiem padejot ar meitenēm, un pēc tam kaujas ar vietējiem huligāniem. Viņam viss ir “kārtībā”, tāpēc ka viss ir skaidrs.

Bet pēkšņi rūpnīcu slēdz, un kārtība pazūd no varoņa dzīves. Viņa dzīvē pirmo reizi rodas iespēja izvēlēties – pirmo reizi viņš nopietni aizdomājas par to, ko viņš tiešām vēlētos darīt šajā dzīvē… Turpmākā dzīve izvēršas par tikšanos virkni ar dažādiem cilvēkiem. Ļoņa meklē darbu, un bez piepūles atrod labus variantus, katram ir nākotne, savas perspektīvas un sava pasaule: draugi, skolotāji, ģeogrāfija.

Bet dažādu, it kā nejaušu, iemeslu dēļ Ļoņu neapmierina neviens darbs, kurus sākumā viņš uztver nopietni. Viņu interesē tikai mācekļa darbs ceļa strādnieku brigādē – pārāk pievilcīgs un neparasts cilvēks viņam šķiet brigadieris Roslovs. Taču elks patiesībā izrādās negodīgs un netaisns proletārietis...

Kinoklubs " Horizonts" aicina pieteikties organizatoriska rakstura jauniešus, kam būtu interesanti veidot kinokluba programmu un organizēt seansus.
Tālrunis informācijai sīkākai - 26995300
e- mail: fafilma@rixc.lv

Par to visu izlasīju šeit (via, lenta.ru). No sevis varu piebilst, ka 83 tūkstoši sterliņu mārciņu par biļetēm - tas jau ir līmenis, rādītais. Sauciet, kā vēlaties. Tā ir zīme (?).

[audio http://www.psc.lv/punkts/audio/punkts8.mp3]

- par ONYX koncertu;

- par PULSes pasākumu;

- 2.novembrī: Rīgā viesosies Dj Premier (links);

- Rīgā viesosies Westbam;

- tuvojas desmitais „Punkts”;

- jauna dziesma: Archijs – “Alfabēta slaktiņš no A līdz Z”.

Lejuplādēt / Komentēt / RSS

Punkts #7: Īss un nopietni informatīvs podkasts

[audio http://www.psc.lv/punkts/audio/punkts7.mp3]

- Rīgā viesosies ONYX;

- 25. oktobrī: pasākums klubā PULSē;

- 20. oktobrī: pasākums Andrejsalā;

- Pikaso, Gustavo un R-Viss - jauna dziesma, jauns klips - „Esi brīvs!" (links);

- Gattis, Strike un Lisais ir uzvarējuši draugiem.lv konkursā!;

- Mr. O un Dairis SWH priekšnamā (links);

- streetstyle.lv rīko batlu (links).

Lejuplādēt / Komentēt / RSS

Punkts #6: Intervija ar Āķi

[audio http://www.psc.lv/punkts/audio/punkts6.mp3]

- intervija ar hip-hop izpildītāju Āķi; viesos arī producents Domino.

Lejuplādēt / Komentēt / RSS

Cinema 16
Eiropas īsfilmas. Cinema 16 ir īsfilmu producentu apvienība, kura piedāvā vienreizēju iespēju skatīt Eiropas lielāko režisoru(Jana Švakmeijera, Kšistofa Kišlovska, Larsa for Trīra, Žana Lika Godāra) agrīnos darbu. Līdzās tiem atrodami arī augsti apbalvoti jauno režisoru iedvesmojoši darbi.

 Lukas Moodysson - Bara Prata Lite ( Runā) / 1997/14

Runā ir Luka Moodisona īsfilma, kura ir pamats viņa pazīstamajām filmām – Fucking Amal, Together un Lilya- 4- Ever.

Patrice Leconte – Le Batteur du Bolero/1992/8.

Šī komiskā filma kā Lekonta reveranss īsfilmu žanram pēc daudzu veiksmīgu pilnmetrāžas filmu veidošanas

Tom Tykwer – Epilog/ 12„Skrien, Lola, Skrien” autora filma.

Virgil Widrich – Copy Shop /2001/12.

Brīnišķīga filma par vīru , kurš strādā kopētavā un kādu dienu sāk kopēt pats sevi. Oskaram nominētā lente sastāv no 18, 000 kserokopētiem digitāliem attēliem, kuri pēc tam animēti un parfilmēti ar 35 mm kameru.

Žans Liks Godārs – Charlotte et Veronique ou touts les garcons s”appellent Patrick./1957/21.

Godāra pirmā Parīzes īsfilma, unikāla ar to, ka ir vienīgā filma, kuru viņš režisējis pēc kāda cita scenārija - šajā gadījumā Ērika Rommera ( Erich Rohmer)

Kšistofs Kišlovskis – Koncert Zyczen ( Vēlmju koncerts)/ 1968/16.

Reta iespēja redzēt vienu no agrīnajām Kšistofa Kišlovska filmām, Lodzas filmu skolas diplomdarbu.

Nanni Moretti – Il Giorno della prima de close-up ( Close-up pirmizrādes diena) / 1996/7.Klassiska Itālijas mūsdienu visietekmīgākā režisora īsfilma.

Peter Mullan – Fridge/1996/20.

Režisors par savu filmu „ Magdalēnas Māsas” ir ieguvis Venēcijas Zelta Lauvu un Vatikāna atzinību.

Jan Kounen- Gisele Kerozene/1994/4

Pirmā Jana Konena ( Doberman, Blueberry) īsfilma ir mežonīgs ceļojums uz slotas apkārt Parīzei.

Roy Andreson – Hårlig år jorden ( Brīnišķīgā Pasaule)1991/16

Songs from the second floor autora īsfilma, kura minēta nozīmīgāko filmu sarakstā līdzās Andalūzijas sunim u.c.

Juan Solanas – L homme sans tete ( Cilvēks bez galvas) /2003/18

Vizuāli ārkārtīgi krāšņa , cilvēcīga filma. 2003.gada Kannu žūrijas balvas un Cēzara ieguvēja.

Javier Fesser – El secdleto de la tlompeta/1995/18

Režisora ( Mortadelo and Filmeon) debijas Fesers ir viens no vizuāli visspēcīgākajiem Spānijas režisoriem, kuram dzimtenē ir kulta statuss.

Andreas Tomass Jensen – Valgaften ( Vēlēšanu nakts)/1998/11

Jensens ir viens no produktīvakajiem pēdējā laika dāņu jaunajiem autoriem

( Mifune, King is alive). Trīs īsfilmas tika nominētas Oskaram, līdz pēdējā ( Vēlēšanu nakts), to arī ieguva.

Lars Von Trier – Nocturne / 1980/8.

Larsa fon Trīra diplomdarbs filma Noktirne, ir par sievieti, kura baidās no dienas gaismas.

http://www.nfc.webserver.lv/resources/File/Jaunumi/Programma_internetam.pdf

- intervija ar hip-hop izpildītājiem: Pērno Pavasari un Slimo Uldi (bū- š'u un wiesturz'u).

Lejuplādēt / Komentēt / RSS